Divertikuloze

Kas ir resnās zarnas divertikuloze un divertikulīts?

Resnās zarnas divertikuloze ir stāvoklis, kad resnās zarnas sieniņā veidojas nelieli maisveida iztilpumi (apm. 3-10mm izmērā) apvidos, kur ir novājināts zarnas sieniņas muskulārais slānis (1.attēls). Muskuļslāņa novājināšanās ir saistīta ar novecošanos (kā rezultātā izmainās audu stiprība un elasticitāte), hroniskiem aizcietējumiem un šķiedrvielām nabadzīgu uzturu (tā rezultātā palēninās zarnas satura izvadīšanas biežums un paaugstinās spiediens zarnā). Visbiežāk divertikuli attīstās resnās zarnas lejupejošajā daļā un sigmveida zarnā, kas saistāms ar fizioloģiskām īpatnībām – virzienā uz gremošanas trakta beigu daļu spiediens zarnas iekšpusē pieaug, ko veicina zarnu peristaltika (kustības). Neskatoties uz to, divertikuloze var attīsties arī jebkurā citā resnās zarnas daļā. Divertikulozes attīstības saistību ar uzturu pamato arī tās sastopamības biežums dažādās populācijās – piem., Ziemeļamerikas valstīs cilvēkiem pēc 60 gadu vecuma to sastop līdz pat 50%, bet Āzijas valstīs tikai ap 1%.

Divertikulīts ir resnās zarnas sieniņas akūts iekaisums, kas attīstās divertikula apvidū (1.attēls). Visbiežāk šo iekaisumu ierosina nesagremotas pārtikas daļiņas vai fēču fragmenti (ja ir cieta vēderizeja), kas nosprosto šo maisveida iztilpumu zarnas sieniņā, kā rezultātā attīstās iekaisums un notiek normālās zarnu mikrofloras vairošanās, kas veicina infekcijas attīstību šajā apvidū. Lai gan divertikulīts visbiežāk skar vecāka gadagājuma cilvēkus (biežāk – sievietes), tomēr ~20% gadījumu to sastop līdz 50 gadu vecumam (biežāk – vīriešiem).

Kādi ir divertikulozes un divertikulīta simptomi?

Divertikuloze simptomus nerada, ja vien nav attīstījies iekaisums (divertikulīts). Neskatoties uz to, tiek aprakstīts tāds jēdziens kā “divertikulārā slimība”, kas raksturojas ar daudzveidīgiem kuņģa-zarnu trakta simptomiem, piem., periodiskas sāpes vēderā, meteorisms (vēdera pūšanās), vēderizejas izmaiņas (aizcietējumi vai caurejas). Šie simptomi ir nespecifiski un pārklājas ar simptomiem kairinātā zarnu trakta gadījumā, un nereti to ir grūti diferencēt.
Divertikulīta gadījumā ir raksturīgi dažādi akūti simptomi, kuru izteiktības pakāpe ir atkarīga no iekaisuma smaguma. Atkarībā no divertikulīta gaitas, iedala – nekomplicēts un komplicēts divertikulīts.

Akūts divertikulīts ir klīniski neatliekams stāvoklis, un šajā gadījumā ir nekavējoties jāvēršas pie ārsta vai ārstniecības iestādē ar neatliekamās palīdzības profilu. Veicot objektīvu izvērtēšanu un papildus nepieciešamos izmeklējumus, iespējams izvērtēt divertikulīta smaguma pakāpi un izlemt par nepieciešamo ārstēšanu.

Kā diagnosticē divertikulozi un divertikulītu?

Divertikulozi visbiežāk konstatē kā gadījuma atradi kolonoskopijas laikā vai veicot datortomogrāfijas (DT) izmeklējumu vēdera dobumam kāda cita iemesla dēļ. Pastāvot aizdomām par akūtu divertikulītu, kolonoskopiju veikt nedrīkst – zarnas perforācijas (plīšanas) riska dēļ. Šajā gadījumā diagnozi pierāda, balstoties uz raksturīgajām klīniskajām pazīmēm un radioloģisko izmeklējumu atradi (parasti veicot DT).

Kādas var būt pārciestā divertikulīta sekas?

Pēc pārciestas akūta divertikulīta epizodes var attīstīties (2.attēls):

• Recidivējošs divertikulīts jeb atkārtotas divertikulīta epizodes. Pēc nekomplicēta divertikulīta atkārtotu epizodi piedzīvo 15-25%, bet pēc komplicēta divertikulīta – apmēram 25-30% pacientu. Visbiežāk atkārtotā epizode notiek pirmā gada laikā. Nākamās saslimšanas epizodes smaguma pakāpe parasti ir grūti prognozējama. Katra sekojošā saslimšanas reize paaugstina risku nākamās epizodes attīstībai. Riska faktori, kas veicina divertikulīta recidivēšanu: vecums (jaunāks par 50 gadiem), aptaukošanās, smēķēšana, šķiedrvielām nabadzīgs uzturs, aizcietējumi, mazkustīgs dzīvesveids. Dažkārt var attīstīties arī hroniska slimības gaita, kā rezultātā novēro vieglas, bet pastāvīgas sūdzības (sāpes vēdera kreisajā pusē, kas saistītas ar ēšanu, vēderizeju vai fiziskajām aktivitātēm).
• Resnās zarnas stenoze jeb rētains sašaurinājums. Visbiežāk atkārtota vai hroniska iekaisuma rezultātā zarnas sieniņā veidojas rētaudi, kā rezultātā zarnas sieniņa šajā apvidū kļūst neelastīga un sašaurinās. Visbiežāk tas raksturojas ar hroniskiem vēderizejas traucējumiem, meteorismu, diskomfortu vēderā.
• Resnās zarnas fistula. Tas ir patoloģisks resnās zarnas sieniņas savienojums ar blakus esošā orgāna sieniņu (urīnpūsli, tievo zarnu, retāk – ādu), kas attīstās kā sekas pēc pārciesta komplicēta divertikulīta vai hroniska iekaisuma rezultātā. Šajā gadījumā ir raksturīgi simptomi, kas variē atkarībā no hroniskajā iekaisuma procesā iesaistītajiem orgāniem.

Kādos gadījumos ir nepieciešama ķirurģiska ārstēšana?

Ķirurģiska ārstēšana ir indicēta akūta komplicēta divertikulīta gadījumā, kad esošā klīniskā situācija nav atrisināma konservatīvā ceļā. Šajā gadījumā visbiežāk tiek veikta atvērta tipa operācija (laparotomija) ar iekaisīgi izmainītā zarnu posma izņemšanu (resnās zarnas rezekcija). Akūtā procesa dēļ operācija nereti tiek pabeigta ar zarnas izvadīšanu uz vēdera priekšējo sienu jeb stomas izveidi.
Gadījumos, kad ir vērojams recidivējošs divertikulīts, ir apsverama ķirurģiska ārstēšana plānveida kārtā. Indikācijas nosaka pacienta esošā dzīves kvalitāte, sūdzību intensitāte, kā arī izmeklējumu atrade. Plānveida operācijas mērķis – likvidēt hronisko iekaisuma procesu un pasargāt no nākotnē iespējama komplicēta divertikulīta attīstības. Operācija visbiežāk tiek veikta laparoskopiski (mazinvazīvā veidā), un tās laikā tiek izņemta visa anatomiski izmainītā resnās zarnas daļa (kur konstatē divertikulus). Tiek izveidots jauns resnās zarnas savienojums, kas ļauj saglabāt vēderizeju pa dabīgajiem ceļiem (3.attēls).
Ja ir attīstījušās hroniskas ar pārciesto divertikulītu saistītas komplikācijas (stenoze, fistula) – ķirurģiska ārstēšana tiek rekomendēta visos gadījumos, ņemot vērā, ka ar konservatīvām ārstēšanas metodēm tās nav atrisināmas.

Ārsti, pie kuriem vērsties