Hemoroidālā slimība

Kas ir hemoroidālā slimība?

Hemoroidālā slimība ir taisnās zarnas apakšējās daļas un anālās atveres asinsvadu (vēnu) mezglveida paplašināšanās, iekaisums un disfunkcija.

Hemoroidālā slimība iedalāma četrās stadijās, atkarībā no mezglu izslīdēšanas pakāpes (1.attēls):

• 1.pakāpe – palielinātas iekšējās hemoroidālās vēnas;
• 2.pakāpe – iekšējās hemoroidālās vēnas izslīd no anālās atveres vēderizejas laikā, pēc tam spontāni reponējas (atgriežas iepriekšējā anatomiskajā pozīcijā);
• 3.pakāpe – iekšējās hemoroidālās vēnas izslīd no anālās atveres vēderizejas laikā, un pēc tam nepieciešama manuāla palīdzība (ar pirkstu), lai tās reponētu;
• 4.pakāpe – pastāvīgs iekšējo hemoroidālo vēnu noslīdējums.

Kādi ir hemoroidālās slimības simptomi?

Biežākie simptomi ir – sāpes anālajā kanālā, asiņošana, nieze, izdalījumi no taisnās zarnas un perianālās ādas kairinājums, veidojumi pie anālās atveres, kas rada estētiska un higiēniska rakstura sūdzības. Hemoroidālā slimība visbiežāk izpaužas epizodisku paasinājumu veidā. Ilgstošas slimības gaitas rezultātā sūdzības var būt pastāvīgas.

Kas veicina hemoroidālās slimības attīstību?

Tās attīstību veicina vairāki faktori:

• vēderizjeas traucējumi – hroniski aizcietējumi, ilgstoša sēdēšana uz poda, spēcīga piepūle vēderizejas laikā, reta vēderizeja;
• dzīvesveids – ilgstoša sēdēšana, mazkustīgs dzīvesveids un fizisko aktivitāšu trūkums;
• uzturs – nepietiekama šķidruma uzņemšana, zems šķiedrvielu daudzums uzturā, pārmērīga pikantu ēdienu vai alkohola lietošana;
• palielināts intraabdominālais (vēdera dobuma) spiediens – grūtniecība, dzemdības, aptaukošanās, bieža smagumu celšana, nesamērīga fiziskā piepūle, hronisks klepus;
• vecums un audu izmaiņas – saistaudu vājums, vēnu sieniņas elasticitātes izmaiņas;
• citi – ģenētiska predispozīcija (pārmantotība), hroniskas aknu slimības.

Kā tiek diagnosticēta hemoroidālā slimība?

Hemoroidālās slimības diagnostika balstās galvenokārt uz klīnisko izvērtējumu, bet svarīgi ir arī izslēgt citas nopietnākas patoloģijas (piemēram, kolorektālu vēzi). Diagnoze tiek noteikta, veicot starpenes apskati, taisnās zarnas digitāli rektālu izmeklēšanu (pārbaude ar pirkstu) un proktoskopiju (anālā kanāla un taisnās zarnas gļotādas apskate ar instrumentu) (2.attēls). Izmeklēšana nav sāpīga un ļauj noteikt arī citus iespējamos sūdzību iemeslus.

Kādas var būt hemoroidālās slimības komplikācijas?

Ilgstoša hemoroidālā slimības norise ir saistīta ar vairāku komplikāciju attīstību:

• hroniska asiņošana, kā rezultātā attīstās anēmija (mazasinība);
• hemoroidālās vēnas tromboze;
• perianāls dermatīts jeb ādas iekaisums (ko izraisa pastāvīgs mitrums anālajā apvidū);
• paaugstināts risks attīstīties anorektālam abscesam (sastrutojumam).

Hemoroidālā slimība nepaaugstina taisnās zarnas vēža attīstības risku. Tomēr jāatceras, ka ilgstoša simptomu saistīšana ar jau zināmu hemoroidālo slimību, nereti kavē kolorektālā vēža savlaicīgu diagnostiku, jo vienas patoloģijas esamība neizslēdz otru.

Kāda ir hemoroidālās slimības ārstēšana?

Hemoroidālās slimības ārstēšana ir kompleksa un daudzveidīga. Ārstēšanas izvēli nosaka hemoroidālās slimības pakāpe, sūdzību raksturs un ilgums, un pastāvošie slimības riska faktori.

Atkarībā no individuālās situācijas tā ietver:

• riska faktoru korekciju – visbiežāk tā ir vēderizejas, uztura un dzīvesveida korekcija;
• medikamentozo terapiju – tiek nozīmēta akūta iekaisuma vai pirmreizējas slimības izpausmes gadījumā;
• ķirurģisku ārstēšanu – situācijās, kad konservatīva terapija nenodrošina ārstēšanas efektivitāti.

Pastāv vairākas invazīvās ārstēšanas iespējas (manipulācijas un operācijas), ko pielieto hemoroidālās slimības gadījumā:

• lokālas iedarbības metodes – iekšējo hemoroidālo vēnu skleroterapija vai liģēšana, kas ir kabinetā veicamas procedūras, tām nav nepieciešama anestēzija;
• lāzerķirurģijas metodes – HeLP un LHP procedūras. Mazinvazīvas ķirurģiskās ārstēšanas metodes, kas vērstas uz asinsvadu (hemoroidālo artēriju vai vēnu) slēgšanu;
• pievadošo asinsvadu slēgšana doplerogrāfijas kontrolē un gļotādas noslīdējuma korekcija – THD un HAL-RAR metode;
• steiplera hemoroidopeksija jeb Longo operācija – taisnās zarnas gļotādas un zemgļotādas lēvera izgriešana ar nolūku samazināt gļotādas un iekšējo hemoroidālo mezglu izslīdēšanu no anālā kanāla, kā arī reducēt hemoroidālo mezglu apasiņošanu;
• konvencionāla hemoroidektomija – izmainīto ādas un gļotādas apvidu (iekšējo un ārējo hemoroidālo mezglu) izgriešana, pielietojot dažāda veida enerģijas ierīces.

Hemoroidālās slimības ķirurģiskās ārstēšanas metodi nosaka ārsts, balstoties uz pacienta sūdzībām, objektīvajām izmaiņām, sasniedzamo operācijas mērķi un pēcoperācijas perioda īpatnībām.

Ārsti, pie kuriem vērsties