Žultsakmeņu slimība

Kas ir žultsakmeņu slimība?

Žultsakmeņu slimība jeb holelitiāze ir gremošanas sistēmas saslimšana, kas saistīta ar organisma vielmaiņas traucējumiem, un kuru raksturo akmeņu jeb konkrementu veidošanās žultspūslī vai žultsvados, ko nosaka žults sastāva izmaiņas (galvenā loma ir holesterīnam un kalcija bilirubinātam). Sākotnēji veidojas sīki kristāli žults sastāvā, kas nogulsnējas uz žultspūšļa sieniņas. Laika gaitā tie palielinās apjomā, veidojot konkrementu (1.attēls). Žultsakmeņu izmērs visbiežāk ir no 0,5-2cm, bet mēdz būt arī lielāks. Literatūrā aprakstītais lielākais žultsakmeņa izmērs ir 16,8cm, kas ir retums. Žultsakmeņu sastāvs var būt atšķirīgs, ko nosaka to veidošanās cēlonis – holesterola akmeņi (80% gadījumu); kalcija, bilirubīna un pigmenta akmeņi (10-20% gadījumu); kombinēti (sastāv no divu iepriekš minēto sastāvu kombinācijas).

Žultsakmeņi

Kādēļ attīstās žultsakmeņu slimība?

Pastāv vairāki riska faktori, kas veicina žultsakmeņu slimības rašanos: sieviešu dzimums, vecums >40 gadi, etniskā piederība (Eiropas vai Amerikas pamatiedzīvotāji), grūtniecība, aptaukošanās, 2.tipa cukura diabēts, insulīna rezistence, hiperholesterinēmija (paugstināts holesterīna līmenis asinīs), ilgstoša badošanās, straujš svara zudums (saistībā ar diētu vai bariatrisku operāciju), taukvielām bagāts un šķiedrvielām nabadzīgs uzturs, iedzimtība (~25% gadījumu), Krona slimība, pacienti pēc plašiem apdegumiem, traumām un muguras smadzeņu bojājuma ar sekojošu paralīzi.

Kā diagnosticē žultsakmeņu slimību?

Žultsakmeņu slimības diagnostikas zelta standarts ir vēdera dobuma ultrasonogrāfija (US), kas ir mazinvazīva, droša un jutīga metode. Tā ļauj diagnosticēt žults sabiezēšanos, kas nereti ir žultsakmeņu slimības priekšstāvoklis, kā arī žultsakmeņus, kas ir lielāki par 2mm. Nereti žultsakmeņu slimība tiek konstatēta arī vēdera dobuma datortomogrāfijas izmeklējumā, tomēr, salīdzinot ar ultrasonogrāfiju – tā nevar pilnībā izslēgt žultsakmeņu esamību, jo holesterola akmeņi (kas ir vairumā gadījumu) ar šo radioloģisko metodi nav redzami.

Kādi ir žultsakmeņu slimības simptomi?

Žultsakmeņu slimība var būt kā gadījuma atrade, kas nerada nekādus simptomus, tomēr to esamība paaugstina risku, ka var attīstīties ar žultsakmeņiem saistītas komplikācijas. Visbiežākā žultsakmeņu slimības izpausme ir smaguma sajūta vai sāpes labajā paribē vai vēdera augšdaļā pēc ēšanas, kas var būt trulas un ilgstošas vai arī lēkmjveidīgas (biliāra kolika), izstaro uz labo plecu vai muguru. Dažkārt var pievienoties slikta dūša vai vemšana.

Kādas ir žultsakmeņu slimības komplikācijas?

Žultsakmeņu slimības komplikāciju veidus nereti nosaka žultsakmeņu izmērs. Maza izmēra konkrementi visbiežāk izraisa komplikācijas, kas saistītas ar to migrāciju un iesprūšanu žultsceļos dažādos līmeņos, savukārt liela izmēra konkrementi visbiežāk izraisa akūtu vai hronisku žultspūšļa sieniņas iekaisumu vai retāk – izgulējumu.

Žultskameņu slimības izraisītās komplikācijas (2.attēls):

1. Akūts kalkulozs holecistīts – žultspūšļa sieniņas iekaisums, kas raksturojas ar nepārejošām un progresējošām sāpēm labajā paribē un vēderā, un ir neatliekams stāvoklis. Visbiežāk to izraisa žultspūšļa vada nosprostojums ar akmeni, kā rezultātā tiek traucēta žults attece no žultspūšļa, progresē sieniņas tūska, iekaisums, var pievienoties bakteriāla infekcija, kas rada sastrutojumu, veicinot žūltspūšļa sieniņas plīšanas risku un vēderplēves iekaisuma (peritonīta) attīstību.
2. Hronisks kalkulozs holecistīts – hronisks iekaisums, kas veicina žultspūšļa sieniņas sablīvēšanos (fibrozi) un sabiezēšanos, kā rezultātā tiek traucēta žultspūšļa funkcija.
3. Žultsakmeņu migrācija kopējā žultsvadā (holedoholitiāze) – žultspūšļa saraušanās rezultātā, kas notiek tam iztukšojoties, var notikt sīkāko akmeņu migrācija uz kopējo žultsvadu, kā rezultātā var veidoties pārejošs vai pastāvīgs žultsceļu nosprostojums (tiek traucēta žults noplūde uz divpadsmitpirkstu zarnu). Šāds stāvoklis visbiežāk raksturojas ar dzeltes attīstību, ir saistīts ar sekojošu akūta aizkuņģa dziedzera (pankreatīta) un žultsceļu iekaisuma (holangīta) attīstības risku.
4. Mirizzi sindroms (reti) – žultspūšļa kakliņa daļā vai vadā iesprūdis liels akmens ārēji spiež uz kopējo žultsvadu, izraisot tā nosprostojumu, dzelti, iekaisumu un dažkārt pat fistulas (patoloģisks savienojums starp žultspūšļa un kopējā žultsvada sienu) veidošanos. 

Žultsakmeņu slimības komplikācijas

Kāda ir ārstēšana?

Ķirurģiska ārstēšana

Simptomātiskas žultsakmeņu slimības gadījumā indicēta ķirurģiska ārstēšana – laparoskopiska holecistektomija (žultspūšļa izņemšana kopā ar akmeņiem). Operācija tiek veikta vispārējā anestēzijā, mazinvazīvā veidā. Tās laikā vēdera dobumā tiek ievadīts optikas instruments, kas ļauj vizualizēt orgānus, un caur papildus griezieniem tiek veikta operācija (3.attēls). Ja žultspūslī ir jau attīstījušies akmeņi, tad žultspūsli saglabāt nav iespējams. Žultspūšļa galvenā funkcija ir koncentrēt un uzkrāt žulti, kas tiek izdalīta ēdienreižu laikā, tomēr tas nav uzskatāms par dzīvībai nozīmīgu orgānu, jo žultsceļi turpina veikt savu funkciju arī pēc tā izņemšanas. 10-25% gadījumu var attīstīties, t.s., pēcholecistektomijas sindroms, kas raksturojas ar dažādas izteiktības pakāpes gremošanas trakta simptomiem (slikta dūša, dedzināšanas sajūta vai periodiskas sāpes vēderā, meteorisms, šķidra vēderizeja, treknas pārtikas nepanesība). Tomēr izteiktas un dzīves kvalitāti ietekmējošas sūdzības attīstās vien ~2% gadījumu.

Žultsakmeņu slimības ķirurģiska ārstēšana

Medikamentoza ārstēšana

Žultsakmeņu slimības gadījumā kā viena no ārstēšanas metodēm tiek pielietota arī medikamentozā terapija ar ursodeoksiholskābi. Tomēr jāņem vērā, ka šī ārstēšana der tikai gadījumos, ja žultsakmeņi ir ļoti sīki un sastāv tikai no holesterola. Medikamentozās terapijas ilgums ir apm. 6-18 mēneši, un visā terapijas laikā pastāv ar žultsakmeņiem saistītu simptomu un komplikāciju risks. Turklāt ir konstatēts, ka žultsakmeņu atjaunošanās risks 5 gadu laikā pēc ārstēšanas ir ~50%. Pastāvošo ierobežojumu un zemās terapijas efektivitātes dēļ šī taktika netiek bieži pielietota.

Novērošana

Asimptomātiskas žultsakmeņu slimības gadījumā (US izmeklējumā tiek konstatēti žultsakmeņi, bet pacientam nekad nav bijušas ar tiem saistītas sūdzības) – pieļaujama novērošanas stratēģija līdz brīdim, kamēr parādās pirmās sūdzības. Tomēr ir jāņem vērā, ka ~25% pacientu, kam ir žultsakmeņi, attīstās ar tiem saistīti simptomi vai iepriekš aprakstītās kompikācijas vidēji 10 gadu laikā. Atsevišķo gadījumos (žultspūšļa sieniņas kalcinoze, konkrementi >2-3cm izmērā, u.c. retāki medicīniskie stāvokļi) asimptomātiskas žultsakmeņu slimības gadījumā tāpat tiek rekomendēta ķirurģiska ārstēšana.

Žultsakmeņu slimības gadījumā vienmēr ir indicēta ķirurga konsultācija, lai pieņemtu lēmumu par piemērotāko ārstēšanas stratēģiju.

Ārsti, pie kuriem vērsties: