Žultspūšļa polipi

Kas ir žultspūšļa polipi?

Žultspūšļa polipi ir nelieli žultspūšļa gļotādas (iekšējās sieniņas) veidojumi (1.attēls).
Tie iedalāmi divās galvenajās kateogrijās:

• neoplastiskie polipi – adenomas (labdabīgs veidojums), adenokarcinomas (vēzis), citi labdabīgas izcelsmes veidojumi (fibroma, lipoma, leiomioma);
• ne-neoplastiskie polipi – holesterīna un iekaisuma polipi, adenomioma.

Žultspūšļa polipu sastopamība ir līdz 10% gadījumu. Visbiežāk tie tiek konstatēti nejauši ultrasonogrāfijas izmeklējuma laikā, jo ikdienā sūdzības nerada.

Kādēļ attīstās žultspūšļa polipi?

Žultspūšļa polipu veidošanās iemesli ne vienmēr ir pilnībā skaidri un ir atkarīgi no polipa veida (neoplastiski vai ne-neoplastiski). Galvenie riska faktori žultspūšļa polipu attīstībai ir: vecums virs 50 gadiem, aptaukošanās, cukura diabēts, dislipidēmija (holesterīna vielmaiņas traucējumi), hronisks žultspūšļa sienas kairinājums (traucēta žults plūsma vai izmainīts tās sastāvs). Polipu veidošanās risku ietekmē arī pārmantotība (ģenētiskas mutācijas).

Kā diagnosticē žultspūšļa polipus?

Žultspūšļa polipu diagnostikas standarts ir vēdera dobuma ultrasonogrāfija (US), kas ir mazinvazīva, droša un jutīga metode. Žultspūšļa polipa diagnozi ar pietiekamu ticamību var noteikt, balstoties uz raksturīgām US pazīmēm. Tomēr attēldiagnostika nevar nepārprotami atšķirt ļaundabīgus polipus no labdabīgiem. Gadījumos, kad ir indicēta ķirurģiska ārstēšana, galīgā žultspūšļa polipa diagnoze (labdabīgs vai ļaundabīgs) tiek noteikta ar histoloģisku izmeklēšanu (žultspūšļa audu mikroskopiska izmeklēšana).

Kādi ir žultspūšļa polipu simptomi?

Visbiežāk žultspūšļa polipi sūdzības nerada, tomēr daļai pacientu simptomi var būt līdzīgi kā pie žultsakmeņu slimības – raksturīgas periodiskas sāpes vai diskomforts labajā paribē vai vēdera augšdaļā, kas saistīts ar žults atteces traucējumiem no žultspūšļa tā kontrakcijas laikā.

Kādas ir žultspūšļa polipu komplikācijas?

Žultspūšļa polipi lielākoties nerada komplikācijas, tomēr, ja tās attīstās, tad ir sekojošas:

• biliāra kolika – pēkšņas, bet pārejošas sāpes labajā paribē vai vēdera augšdaļā, ko nereti pavada slikta dūša;
• iekaisums – attīstās akūts vai hronisks holecistīts (žultspūšļa sieniņas iekaisums);
• polipa ļaundabīga pārveidošanās jeb attīstās žultspūšļa vēzis.

Malignizācijas (ļaundabīgas pārveides) risks piemīt polipiem, kas:

• solitāri (ir tikai viens polips žultspūšļa sieniņā nevis vairāki),
• jau sākotnēji ir ≥10 mm izmērā,
• ir uz platas pamatnes (nevis kājiņas) ar pavadošu žultspūšļa sieniņas sabiezēšanos >4mm šajā apvidū,
• strauji aug (kontroles US izmeklējumos, kas veikti noteiktā laika intervālā),
• ir pacientiem pēc 60 gadu vecuma,
• ir pacientiem ar ar primāru sklerozējošu holangītu (žultsceļu saslimšana),
• sastopami Austrumāzijas, Indijas un Amerikas pamatiedzīvotāju populācijās.

Какое лечение применяется?

Novērošanas un ārstēšanas plānu nosaka polipa izmērs, ar to saistītie simptomi un pacienta individuālie riska faktori.

Ja polips ir ≤5mm izmērā un pacientam nav riska faktoru – novērošana nav nepieciešama. Ja polips ir ≤5mm izmērā un pacientam ir riska faktori vai polips ir 6-9mm izmērā, tad nepieciešama novērošana dinamikā, veicot atkārtotus US izmeklējumus ar noteiktu laika intervālu.

Ķirurģiska ārstēšana ir indicēta gadījumos, ja konstatē kādu no iepriekš uzskaitītajiem polipa malignizācijas riska faktoriem, tas rada sūdzības (biliāras kolikas) vai ir pavadoša žultsakmeņu slimība.

Ķirurģiska ārstēšana žultspūšļa polipu gadījumā ir – laparoskopiska holecistektomija (žultspūšļa izņemšana). Operācija tiek veikta vispārējā anestēzijā, mazinvazīvā veidā. Tās laikā vēdera dobumā tiek ievadīts optikas instruments, kas ļauj vizualizēt orgānus, un caur papildus griezieniem tiek veikta operācija (2.attēls). Žultspūšļa galvenā funkcija ir koncentrēt un uzkrāt žulti, kas tiek izdalīta ēdienreižu laikā, tomēr tas nav uzskatāms par dzīvībai nozīmīgu orgānu, jo žultsceļi turpina veikt savu funkciju arī pēc tā izņemšanas. 10-25% gadījumu var attīstīties, t.s., pēcholecistektomijas sindroms, kas raksturojas ar dažādas izteiktības pakāpes gremošanas trakta simptomiem (slikta dūša, dedzināšanas sajūta vai periodiskas sāpes vēderā, meteorisms, šķidra vēderizeja, treknas pārtikas nepanesība). Tomēr izteiktas un dzīves kvalitāti ietekmējošas sūdzības attīstās vien ~2% gadījumu.

К каким врачам обращаться